Etnofarmakoloģija
Tilts starp tradicionālo un mūsdienu medicīnu
Etnofarmakoloģija – tradicionālo zināšanu un prakšu izpēte par ārstniecības augu un vielu lietošanu kultūras kontekstā – ir starpdisciplināra joma, kas apvieno etnobotāniku, farmakoloģiju, antropoloģiju un medicīnisko ķīmiju. Izpētot saikni starp cilvēkiem, dabiskām vielām un veselību, etnofarmakoloģija tiecas atklāt terapeitiskos principus, kas balstīti tradicionālajā gudrībā. Šai jomai ir vēsturiskas saknes senajās dziedniecības praksēs, taču tā joprojām ir ļoti nozīmīga mūsdienu zāļu un holistisku pieeju veselībai meklējumos.
Etnofarmakoloģijas definīcija
Etnofarmakoloģiju definē kā zinātnisku pētījumu par bioaktīvajiem savienojumiem dabiskajos produktos, ko izmanto tradicionālajā medicīnā. Tā pēta, kā vietējās kopienas izmanto augus, dzīvniekus un minerālvielas dziedināšanas nolūkos, cenšoties apstiprināt vai pilnveidot šīs prakses ar mūsdienu zinātniskajām metodēm. Integrējot dažādas disciplīnas, etnofarmakoloģija veido tiltu starp tradicionālajām zināšanu sistēmām un uz pierādījumiem balstītu medicīnu.
Vēsturiskais konteksts
Etnofarmakoloģijas vēsture ir tikpat sena kā pati cilvēce. Tradicionālie dziednieki, zāļu vācēji un šamaņi bija vieni no pirmajiem etnofarmakologiem, lai gan to neapzinoties. Tādas civilizācijas kā Senā Ķīna, Indija un Ēģipte dokumentēja tādu augu ārstnieciskās īpašības kā žeņšeņs, kurkuma un mirres, kas joprojām ir nozīmīgas farmakoloģijā mūsdienās.
Mūsdienās etnofarmakoloģijas formalizācija sākās 20. gadsimta vidū. Disciplīna ieguva ievērību, pētniekiem apzinoties, ka vietējās zināšanas var sniegt vērtīgus pavedienus farmaceitiskajai izstrādei. Tādas institūcijas kā Etnofarmakoloģijas biedrība, kas tika dibināta 90. gados, kopš tā laika ir veicinājušas šīs jomas attīstību, uzsverot tradicionālo zināšanu saglabāšanas un vietējo kopienu intelektuālā īpašuma tiesību ievērošanas nozīmi.Etnofarmakoloģija mūsdienu medicīnā
Mūsdienās etnofarmakoloģijai ir būtiska loma zāļu atklāšanā un integratīvajā medicīnā. Piemēram, tādi savienojumi kā artemizinīns, kas iegūts no Ķīnas auga Artemisia annua, ir radījuši revolūciju malārijas ārstēšanā. Līdzīgi Madagaskaras rozā balzamīne (Catharanthus roseus) nodrošināja pamatu tādiem pretvēža medikamentiem kā vinkristīns un vinblastīns. Šie piemēri ilustrē, kā tradicionālie ārstēšanas līdzekļi var iedvesmot dzīvību glābjošu farmaceitisko preparātu izstrādi.
Etnofarmakoloģiskie pētījumi veicina arī integratīvo medicīnu – holistisku pieeju, kas apvieno tradicionālās un alternatīvās terapijas. Zinātniski validējot tradicionālos ārstēšanas līdzekļus, šī joma palīdz tos integrēt galvenajā veselības aprūpē, uzlabojot pacientu ārstēšanas rezultātus un veicinot kultūras daudzveidību medicīnā.Izaicinājumi un ētiskie apsvērumi
Latvijas etnofarmakoloģiskais un etnobotāniskais mantojums
Latvijā etnofarmakoloģija un etnobotānika ir dziļi iesakņojušās valsts kultūras mantojumā, atspoguļojot saikni starp tās iedzīvotājiem un dabu. Latviešu tautas medicīna, kas pazīstama kā tautas medicīna, jau izsenis ir balstījusies uz vietējo augu izmantošanu dziedināšanai un labsajūtai. Tradicionālās dziednieces, bieži sauktas par zāļu sievām, ir nodevušas zināšanas par tādiem ārstniecības augiem kā kumelīte, asinszāle un pelašķis, ko izmanto dažādu slimību ārstēšanai. Šī tradicionālā gudrība ir cieši saistīta ar Latvijas vasaras saulgriežu svētkiem – Jāņiem, kuros ar augiem saistīti rituāli simbolizē veselību un aizsardzību. Mūsdienās šīs zināšanas ir ietekmējušas zinātniskos pētījumus un pieaugošo interesi par ārstniecības augiem, apvienojot Latvijas senās tradīcijas ar mūsdienu dabisko medicīnas praksi.
Dr. pharm. Inga Sīle, Dr. philol. Ieva Ančevska un etnobotāniķe Ph.D. Baiba Prūse ir sniegušas nozīmīgu ieguldījumu Latvijas etnobotāniskā un etnofarmakoloģiskā mantojuma dokumentēšanā un izpētē. Dr. Inga Sīle ir koncentrējusies uz tradicionālo latviešu augu ārstniecisko īpašību analīzi un šo zināšanu integrēšanu mūsdienu farmakoloģijā. Dr. Ieva Ančevska ir pētījusi latviešu tautas medicīnas kultūras un lingvistiskos aspektus, īpaši dziedināšanas rituālus, uzsverot to lomu tradicionālajās praksēs. Ph.D. Baiba Prūse ir veikusi plašus pētījumus par tradicionālo augu izmantošanu Latvijā, veicinot dziļāku izpratni par saikni starp kultūras praksēm un bioloģisko daudzveidību. Darbs pie šī mantojuma dokumentēšanas un saglabāšanas turpinās, uzsverot tā nozīmi kultūras identitātē un ilgtspējīgā veselības aprūpē.Noslēgums
https://mckenna.academy/what-is-ethnopharmacology-2/
https://ethnopharmacology.org/
https://www.sciencedirect.com/topics/medicine-and-dentistry/ethnopharmacology
https://www.sciencedirect.com/topics/biochemistry-genetics-and-molecular-biology/ethnopharmacology
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC9268545/ From Traditional Ethnopharmacology to Modern Natural Drug Discovery: A Methodology Discussion and Specific Examples
https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC3151376/ Ethnopharmacology and integrative medicine – Let the history tell the future
Sile I, Romane E, Reinsone S, Maurina B, Tirzite D, Dambrova M. Medicinal plants and their uses recorded in the Archives of Latvian Folklore from the 19th century. J Ethnopharmacol. 2020 Mar 1;249:112378. doi: 10.1016/j.jep.2019.112378. Epub 2019 Nov 9. PMID: 31707047.
Prakofjewa, J.; Anegg, M.; Kalle, R.; Simanova, A.; Prūse, B.; Pieroni, A.; Sõukand, R. Diverse in Local, Overlapping in Official Medical Botany: Critical Analysis of Medicinal Plant Records from the Historic Regions of Livonia and Courland in Northeast Europe, 1829–1895. Plants 2022, 11, 1065. https://doi.org/10.3390/plants11081065
Ancevska I. (2018). Latviešu dziedināšanas tradīcija: teorētiskie un praktiskie aspekti (Latvian Healing Tradition in the Context of Contemporary Research). University of Latvia Repository. Retrieved from https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/38351