Bio lauksaimniecība

11.02.2025 14:03 - By Pro Natural

Bioloģiskā lauksaimniecība

Īsa vēsture, definīcija, principi, noteikumi

Saskaņā ar 2020. gada Starptautiskās Bioloģiskās lauksaimniecības kustību federācijas (IFOAM) ziņojumu 2018. gadā pasaulē bija vismaz 2,8 miljoni bioloģisko ražotāju.1

Mūsdienās bioloģiskās lauksaimniecības un bioloģiskās pārtikas popularitāte, kvalitāte, izvēle un pieejamība ir pieaugusi, neskatoties uz augstākām cenām salīdzinājumā ar parasto pārtiku.

Bioloģiskās lauksaimniecības vēsture

Bioloģiskās lauksaimniecības saknes meklējamas senās civilizācijās, kur lauksaimnieki paļāvās uz dabiskām metodēm, lai audzētu labību un turētu mājlopus. Tomēr mūsdienu bioloģiskā kustība radās 20. gadsimta vidū kā atbilde uz plašo sintētisko ķīmisko vielu izmantošanu lauksaimniecībā.

Terminu "bioloģiskā lauksaimniecība" pirmo reizi izmantoja Valters Ernests Kristofers Džeimss (4. barons Nortborns, britu laukstrādnieks) savā grāmatā "Paskaties uz zemi2, 1940. gados. Viņš uzlūkoja “fermu kā organismu” un precīzi noteica mūsdienu sabiedrības problēmas galveno cēloni: tās atslēgšanos no dzīvības organiskās vienotības. Viņš bija ievērojama figūra agrīnās bioloģiskās lauksaimniecības kustībā, viņa raksti būtiski ietekmēja citus pionierus, piemēram, Albertu Hovardu.

A. Hovards savā grāmatā "Lauksaimniecības testaments" uzsvēra dzīvnieku atkritumu izšķirošo lomu augsnes auglības uzturēšanā, kas vēlāk kļūs par bioloģiskās lauksaimniecības stūrakmeni.

Piecdesmitajos gados pieaugošās bažas par vidi veicināja ilgtspējīgas lauksaimniecības kustības pieaugumu.

Reičelas Kārsones novatoriskā grāmata “Klusais pavasaris”, kas publicēta 1962. gadā, atklāja pesticīdu, piemēram, DDT (dihlordifeniltrihloretāna) postošo ietekmi uz savvaļas dzīvniekiem, vidi un cilvēku veselību. Šī spēcīgā kritika izraisīja aicinājumu atbildīgāk pārvaldīt Zemi. Gan ilgtspējīgas lauksaimniecības kustība, gan "Klusā pavasara" ietekme būtiski veicināja bioloģiskās lauksaimniecības attīstību.3

20. gadsimta 70. gados pieaugošā vides apziņa palielināja patērētāju pieprasījumu pēc ilgtspējīgas pārtikas. Kļuva skaidra atšķirība starp bioloģisko lauksaimniecību un konvencionālo lauksaimniecību, un kustība akcentēja vietējo pārtiku. Tomēr standartizētas prakses un noteikumu trūkums kavēja nozares izaugsmi.

Lai to risinātu, 1972. gadā tika dibināta Starptautiskā Bioloģiskās lauksaimniecības kustību federācija (IFOAM). IFOAM mērķis bija veicināt bioloģisko lauksaimniecību, atbalstīt lauksaimnieku pāreju un atbalstīt likumdošanas izmaiņas. Šobrīd IFOAM ir pasaules līderis bioloģiskajā kustībā, kurā ir dalībnieki no vairāk nekā 100 valstīm.

Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados pieaug patērētāju izpratne par ietekmi uz lauksaimniecību, kas palielināja patērētāju pieprasījumu pēc veselīgākas un ilgtspējīgākas pārtikas, kas veicināja bioloģiskās lauksaimniecības tirgus izaugsmi. Savukārt tas radīja nepieciešamību pēc valdības regulējumiem. Tādas valstis kā ASV un ES ieviesa stingrus bioloģiskās sertifikācijas noteikumus, nodrošinot kvalitāti un autentiskumu.

21. gadsimtā bioloģiskās lauksaimniecības tirgus piedzīvoja strauju izaugsmi visā pasaulē, palielinoties bioloģiskās lauksaimniecības zemes un produktu pārdošanas apjomam. Bioloģiskās produkcijas cenas bieži vien bija augstākas ražošanas un sertifikācijas papildu izmaksu dēļ. Patērētāji bioloģiskos produktus uztver kā augstākās kvalitātes produktus un ir gatavi maksāt augstāku cenu.

Bioloģiskās lauksaimniecības definīcija

Starptautiskā Bioloģiskās lauksaimniecības kustību federācija (IFOAM) 2005. gada septembrī Adelaidā, Austrālijā nolēma izveidot vienkāršu un skaidru bioloģiskās lauksaimniecības definīciju.

Pēc gandrīz trīs gadu īpašas komandas darba definīcija tika pabeigta Vignolā, Itālijā.

Šī definīcija aptver četru bioloģiskās lauksaimniecības pamatprincipu būtību:

"Bioloģiskā lauksaimniecība ir ražošanas sistēma, kas uztur augsnes, ekosistēmu un cilvēku veselību. Tā balstās uz ekoloģiskiem procesiem, bioloģisko daudzveidību un vietējiem apstākļiem pielāgotiem cikliem, nevis uz izejvielu izmantošanu ar nelabvēlīgu ietekmi. Bioloģiskā lauksaimniecība apvieno tradīcijas, inovācijas, un zinātni, lai sniegtu labumu kopējai videi un veicinātu godīgas attiecības un labu dzīves kvalitāti visiem iesaistītajiem."4

IFOAM Ģenerālā asambleja, 2008

4 bioloģiskās lauksaimniecības principi

Šie pamatprincipi kalpo kā biologiskās kustības pamats. Šie principi iemieso bioloģiskās lauksaimniecības ieguldījumu ilgtspējīgas pasaules veidošanā un tās redzējumu par ētiskāku un ekoloģiskāku pieeju pārtikas ražošanai.5

Veselība

Augsnes, augu, dzīvnieku, cilvēku un planētas veselība ir dzīvo sistēmu veselums un integritāte. Bioloģiskās lauksaimniecības uzdevums ir uzturēt un uzlabot šo ekosistēmu un organismu veselību.

Ekoloģija

Šis princips uzsver bioloģiskās lauksaimniecības integrāciju dzīvās ekoloģiskajās sistēmās. Bioloģiskās ražošanas pamatā jābūt dabiskiem procesiem, otrreizējai pārstrādei un vietējiem ekoloģiskajiem apstākļiem. Neatkarīgi no tā, vai tā ir labības audzēšana, lopkopība vai savvaļas ražas novākšana, galvenā uzmanība tiek pievērsta darbam saskaņā ar dabas cikliem.

Taisnīgums

Taisnīgums bioloģiskajā lauksaimniecībā ietver vienlīdzīgu, cieņas pilnu, taisnīgu un atbildīgu pārvaldību. Šis princips veicina godīgas attiecības starp visām ieinteresētajām pusēm, tostarp lauksaimniekiem, strādniekiem, pārstrādātājiem, izplatītājiem, tirgotājiem un patērētājiem. Tā mērķis ir nodrošināt labu dzīves kvalitāti visiem iesaistītajiem, veicināt pārtikas suverenitāti un samazināt nabadzību.

Bioloģiskā lauksaimniecība akcentē arī dzīvnieku labturību, nodrošinot dzīvniekiem piemērotus dzīves apstākļus un dabiskas uzvedības iespējas.

Turklāt godīguma princips prasa ilgtspējīgu dabas un vides resursu apsaimniekošanu, nodrošinot to pieejamību nākamajām paaudzēm. Tā veicina atvērtas un taisnīgas ražošanas, izplatīšanas un tirdzniecības sistēmas, kas sedz patiesās vides un sociālās izmaksas.

Rūpes

Bioloģiskajā lauksaimniecībā ir jāpārvalda piesardzīgi un atbildīgi, lai aizsargātu pašreizējo un nākamo paaudžu veselību un labklājību, kā arī vidi. Lai gan efektivitāte un produktivitāte ir vērtīgi, tie nekādā gadījumā nedrīkst apdraudēt veselību un labklājību. Bioloģiskajā lauksaimniecībā jāpaļaujas uz līdzsvarotu pieeju, apvienojot zinātniskās zināšanas ar praktisko pieredzi, tradicionālo gudrību un vietējām zināšanām. Jaunās tehnoloģijas ir rūpīgi jāizvērtē un jāizvairās no neparedzamām metodēm, piemēram, gēnu inženierijas.

Lēmumu pieņemšanas procesiem jābūt pārredzamiem, ievērojot līdzdalības principu, nodrošinot, ka tiek ņemtas vērā visu ieinteresēto pušu vajadzības un vērtības.

Bioloģiskās lauksaimniecības metodes

Bioloģiskie lauksaimnieki izmanto dažādas metodes, lai principus ieviestu dzīvē:

Augu rotācija: Tas ietver dažādu kultūru stādīšanu vienā un tajā pašā laukā katru gadu, lai uzlabotu augsnes veselību un samazinātu kaitēkļu un slimību iespējamību.
Segkultūras: Segaugu stādīšana starp galvenajām kultūrām palīdz novērst augsnes eroziju, uzlabot augsnes auglību un mazināt nezāles.
Komposts: Organiskās vielas, piemēram, augu atliekas un kūtsmēsli, tiek kompostēti, lai radītu barības vielām bagātu augsnes maiņu.
Bioloģiskā kaitēkļu kontrole: kaitēkļu un slimību kontrolei tiek izmantoti dabiskie plēsēji, parazīti un slimības.
Integrētā augu aizsardzība: visaptveroša pieeja, kas apvieno dažādas metodes, tostarp kultūras, bioloģiskās un fiziskās kontroles metodes.

Regulējošās institūcijas, sertifikācija

Lai nodrošinātu bioloģisko produktu integritāti, lai zemnieki varētu savu produkciju marķēt kā “bioloģisks”, primārajai razošanai un pārstrādei ir jābūt sertificētām.

Ir noteikti īpaši bioloģiskās lauksaimniecības standarti kultūraugiem, dzīvniekiem, savvaļas produktiem un lauksaimniecības produktu pārstrādei.

Bioloģiskie standarti Eiropas Savienībā (ES) un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), piemēram, aizliedz izmantot sintētiskos pesticīdus, mēslojumu, jonizējošo starojumu, notekūdeņu dūņas un ģenētiski modificētus augus vai produktus.

ES bioloģisko sertifikāciju un pārbaudi veic apstiprinātas bioloģiskās kontroles institūcijas atbilstoši ES standartiem. ASV tie ir nacionālie bioloģiskie standarti, ko ieviesis ASV Lauksaimniecības departaments (USDA).

Šīs organizācijas nosaka bioloģiskās ražošanas, pārstrādes un marķēšanas standartus. Sertifikācija ietver stingras pārbaudes un auditus, lai pārbaudītu atbilstību bioloģiskās lauksaimniecības noteikumiem. Visā pasaulē ir daudz akreditētu bioloģisko sertifikatoru.

Bioloģiskie sertifikāti ir jāatjauno katru gadu. Sertifikātus izsniedz vietējās kontroles institūcijas – akreditēti bioloģiskās lauksaimniecības sertificētāji.

Atsauces:

1. Willer, Helga, et al. "The World of Organic Agriculture: Statistics and Emerging Trends 2020." Research Institute of Organic Agriculture, Frick, and IFOAM, 2020.

2. Paull, John. "Lord Northbourne, the Man Who Invented Organic Farming, a Biography."

3. https://www.britannica.com/topic/Silent-Spring, Written by Sarah E. Boslaugh, Encyclopedia Britannica, Article History

4. https://www.ifoam.bio/why-organic/organic-landmarks/definition-organic IFOAM Organics International.

5. https://www.ifoam.bio/principles-organic-agriculture-brochure

Resursi:

https://www.fao.org

https://www.ifoam.bio

https://www.treehugger.com

https://agriculture.ec.europa.eu/farming/organic-farming